Zinību diena
Beidzot šī diena ir klāt - ilgi gaidītais 1. septembris, visiem tiekoties klātienē. Cik jauki, ka jau no paša rīta aiz loga spīd saule un nekas neliecina par agrāk laika ziņās solīto lietu. Manāms patīkams satraukums. Ko ģērbt mugurā? Kā iesākt sarunu ar tik sen nesatiktajiem klasesbiedriem? Pats galvenais – neaizmirst ziedus skolotājai! Galva pilna ar dažādām domām, bet tās visas pazūd, ieraugot pazīstamās, smaidīgās skolasbiedru un skolotāju sejas.
Kā jau ierasts, pirmais septembris ir īpaši nozīmīgs divām klasēm - pirmklasniekiem un divpadsmitajiem. Šogad pirmo klasi iesāk divi braši zēni, kurus skolas pagalmā no bērnudārza ieveda nu jau vecākie skolēni skolā - divpadsmitie. Pasākums sākās ar valsts himnu, pēc kuras sekoja 12.klases apsveikums. Mazie pirmklasnieki nemaz neatpalika no 12.klases, klātesošos iepriecinot ar tikpat brašām dzejas rindām.
Nemanot skolas pagalmā uzradās feja, kura bija gatava piepildīt katras klases un bērnudārza bērnu kvēlākās vēlēšanās - vai tie būtu labi rezultāti eksāmenos, vai draudzīgas attiecības ar klasesbiedriem, vai radošs un piepildīts jaunais mācību gads. Lai tik viss izdodas un piepildās! Vēl pāris uzmundrinoši vārdi, iepazīstināšana ar skolas jaunajiem skolēniem, un klāt 1. septembra pasākuma noslēgums – skolas gada sākuma iezvanīšana. Divpadsmitās klases meitenes stingri satver aiz rokas pirmās klases zēnus un iezvana zvanu uz pirmo stundu. Nu atpakaļceļa vairs nav – skola ir sākusies!
Šis mācību gads iesācies lieliski – tiekoties klātienē, cerēsim, ka šādā veidā tas turpināsies arī turpmāk. Novēlam pirmklasniekiem būt zinātkāriem un draudzīgiem jaunajā skolas kolektīvā. Divpadsmitajiem - izbaudīt pēdējo gadu šajā skolā visiem kopā, būt saliedētiem un centīgiem. Lai visiem izdevies, veselīgs un radošs jaunais mācību gads!
Estere, 12. klases skolniece
Adaptācijas diena
Dienas sākumā mūs iepazīstināja ar pasākuma norisi, ievērojot drošības noteikumus, sadalījāmies komandās. Pirmie divi uzdevumi bija ļoti radoši - katram skolniekam bija jāpieliek sava roka, lai izveidotu kopīgu kolāžu ar skaistu dabas ainavu. Veidotā kolāža tagad rotā skolas 2.stāva vestibilu. Katram ir prieks par paveikto. Jau otro gadu pēc kārtas paši veidojam gada kalendāru ar svarīgākajiem svētkiem un skolēnu, skolotāju dzimšanas un vārda dienām - katra klase noformē vienu kalendāra lapu. Pie skolas trenažieriem kopīgiem spēkiem arī izveidojām sajūtu taku no dažādiem dabas materiāliem – sūnām, akmentiņiem, kastaņiem un zīlēm, čiekuriem, smiltīm un žagariņiem, lai ikviens var smelties dabas spēku un veselību. Aicinām ikvienu atnākt un izbaudīt šīs dažādās sajūtas. Turpinājām ar visdažādākajiem uzdevumiem, sākot ar mīklu minēšanu, dziesmu dungošanu, bumbiņu mešanu mērķī un beidzot ar koka kluču tornīša celšanu un papīra lidmašīnu lidināšanu. Stacijās skolēni varēja pārbaudīt savu veiklību, prātu, loģisko domāšanu, komandas saliedētību, kā arī veiksmi. Dienas noslēgumā staciju vadītāji, kas bija mūsu skolotāji, pasniedza katram no mums simpātiju balvas - saldu enerģijas devu. Skolēnu acīs bija redzams prieks un gandarījuma sajūta. Diena bija radoša un izdevusies.
Adaptācijas diena ir jau tradīcija mūsu skolā. Skolēni tajā ne tikai pielāgojas jaunajam mācību gadam, bet arī vienkārši lieliski pavada laiku kopā ar draugiem, skolasbiedriem. Šī diena ir kā starts mācību gada uzsākšanai.
Jūlija, 12. klases skolniece
Ceļā pēc pūcēm…
Jau pirms gada mēs saņēmām ziņu, ka esam uzaicināti uz skaistu pasākumu - Draudzīgā Aicinājuma fonda balvu pasniegšanu. Sapratām, ja jau reiz esam aicināti, tātad ir par ko. Rezultātus gan vēl nezinājām. Un tad pasauli pārņēma pandēmija, kas attālināja mūsu prieka mirkli. Bet šovasar atskanēja telefona zvans - 8.septembrī tiekamies Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē.
Esam Rīgā. Pirms pasākuma neliels satraukums. Svinīgais sākas ar pūtēju kvarteta atskaņotu himnu, pavadījumam līdzi dzied visa zāle. Skan tā, ka tirpas skrien pār kauliem, vēl neliela Draudzīgā Aicinājuma fonda priekšsēdētāja J. Endeles uzruna, un “laiks ķerties vērsim pie ragiem”.
Skolas vērtē četrās nominācijās, atbilstoši to objektīvajām iespējām: ģimnāzijas, pilsētu vidusskolas, lauku vidusskolas un specializētās skolas (tehnikumi, mūzikas skolas u.c.). Balva tiek pasniegta par rezultātiem centralizētajos eksāmenos. 2019./2020. mācību gadā esam uzrādījuši labākos rezultātus lauku vidusskolu vidū matemātikas eksāmenā un sasnieguši lielāko izaugsmi valstī gan matemātikā, gan latviešu valodā. Tāpēc par sasniegumiem matemātikā saņēmām Pūci un par sasniegumiem izaugsmē - otro Pūci. Nu Pūcei, kuru saņēmām 2014. gadā, ir pievienojušās vēl divas. Kopvērtējumā starp lauku vidusskolām esam ierindojušies 4. vietā Latvijā!
Ziniet, kāpt četras reizes uz skatuves, saņemt rokasspiedienu un balvas no tādiem cilvēkiem kā Baiba Rivža, Andris Piebalgs, Arvīds Endziņš, kas ir Pūces balvas autors, ir gods. Tas ir arī prieks un apliecinājums, ka esam uz pareizā ceļa. Paldies, kolēģēm Annai Karānei un Lidijai Lazdānei par ieguldīto darbu un enerģiju! Paldies arī visiem, kas mūs gaidīja skolā un priecājās kopā ar mums. Viens jau nav ne uzvarētājs, ne cīnītājs, tā ir komanda. Darbus darot un plānojot komandā, rezultāti ir! Jaunieši, šie rezultāti ir apliecinājums, ka skolā pavadītais laiks ir bijis piepildīts ar jaunām atklāsmēm un zināšanām. Paldies par šo laiku! Lai interesantas jums visiem studijas!
Pūces skolas vestibilā vēro mūs. Lai uzkāptu pa kāpnēm līdz pūces augstumiem, nepietiek tikai kāpt, vajag arī nest. Lai izdodas, atceries - kāp, nes!
Brāļu Skrindu Atašienes vidusskolas direktore Līga Zalāne
Torņu ekspedīcija
16.septembra dzestrs rudens rīts, gaisa temperatūra pazeminājusies līdz 4 grādiem, neliela ceļotāju grupiņa ir nolēmusi doties ekspedīcijā apkārt Teiču purvam, tātad apmeklēt Teiču dabas rezervātu. Maršrutā ir plānots Sildu purva takas un Siksalas apmeklējums, tāpēc vispirms jāsatiekas ar Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieku, jo šos objektus bez gida apmeklēt nedrīkst.
Dzestrā rīta saulīte mums uzsmaida, un pulksten deviņos mūsu autobuss uzsāk ceļu Madonas virzienā, jo pirmais apskates objekts Sildu purva taka atrodas Mētrienas pagastā. Tikšanās vieta ar gidu norunāta stāvlaukumā netālu no takas sākuma. Tur mēs nonākam mazu brītiņu pirms gida ierašanās un līdz laukumam netiekam, jo priekšā aizslēgta barjera. Tas tāpēc, lai neapdomīgi apmeklētāji tur nedotos neatļautā laikā. Piebrauc mūsu gids Miķelis, atslēdz vārtus, noliekam autobusu, un mūsu 3,5 km garais pārgājiens var sākties.
Pirms uzsākam pārgājienu pa taku, iepazīstamies ar informācijas stendā redzamo. Pēc kartes saprotam, kur esam, kur nokļūsim un cik lielai teritorijai dosimies apkārt. Uzzinām, ka Teiču purvs aizņem nedaudz vairāk kā 14 000 ha no kopējās gandrīz 20 000 ha lielās Teiču dabas rezervāta teritorijas. Teiču purvs ir lielākais neskartais augstais sūnu purvs Baltijā. Tas ir nozīmīgs dzērvju migrācijas ceļš, kur rudeņos un pavasaros vienkopus var redzēt 200-1500 putnu, kā arī viena no lielākajām migrējošo zosu /vienkopus 2000-8000 putni/ atpūtas vietām Latvijā. Apskatot stendu, rodas jautājums: “Kas tas par putnu rezervāta emblēmā?” Uzzinām, tā ir melnkakla gārgale. Tā ir Latvijā ļoti reta ligzdotāja, kas savu ligzdu taisa nepieejamos purva ezeros uz saliņām. Barojas ar zivīm, pēc kurām vaļējām acīm var ienirt līdz 7 metru dziļumam. Teiču purvā ik gadus novēro 1-3 melnkakla gārgales pārus. Vēl interesants fakts, ka rezervātā ir apmēram 1400 tauriņu sugu, no kurām 27 ir reti sastopamas.
Tālāk, možas rīta saules pavadīti, dodamies pētīt purvu. Sildu dabas takas lielākā daļa ir koka laipas, kas ved cauri neskartai unikālai purva ainavai, tikai beigu posms ved pa mežu un pļavu. Ja jau pārgājiens kopā ar gidu, tad uzzinām un ieraugām daudz jauna. Vissaistošākais ir stāsts par purva ezeriem, akačiem, lāmām, līkņām. Tagad mēs zinām, ka Teiču purvā ir 18 ezeri, kuru platība ir lielāka par 2 ha, un ļoti daudz mazu ezeriņu, kurus grūti atšķirt no akačiem. Uzzinām, kas ir akači, ka tie nepārtraukti mainās: rodas jeb atveras, pārveidojas un laika gaitā atkal izzūd. Tagad mēs zinām, kā atpazīt bīstamās purva vietas, lai tajās neiestigtu vai neiekristu, kā arī ko un kā pareizi darīt, ja nu tomēr ir gadījies akacī iekrist.
Apstāšanās vietās uzzinām daudz interesanta par augiem, to augšanas apstākļiem. Ieraugām un atpazīstam jau zināmus augus, piemēram, priedes, dzērvenes, viršus, vaivariņus un citus, uzzinām par mazāk zināmiem - lācenēm, vistenēm, andromedām, kas ziedēja. Pirmo reizi redzējām vienīgo kukaiņēdāju augu Latvijā - raseni. Iepriekš nezinājām, ka kūdras sūnas sauc par sfagniem, un to ir apmēram 20 dažādas sugas.Tagad saprotam, kā veidojas kūdra, ka tās vidējais slāņa biezums purvā ir 4,2 metri, bet biezākais slānis 9,1 metrs. Cik gan ilgi tāds slānis veidojas, ja gadā tā biezums pieaug tikai 2 mm?
Vērojot interesanto purva ainavu, baudot spirgto purva gaisu, nonācām pie pirmā dažus metrus augstā skatu tornīša, no kura labāk varēja redzēt ezeru un salīdzināt, kāda ir atšķirība no iepriekš apskatītā lielā akača. Tālāk mūsu pārgājiens ritēja pa meža celiņu, kur apskatījām ne tikai mežam raksturīgos augus, bet arī kara laika bunkuru vietas, veidojām izpratni, kāpēc mežā ir svarīgi atstāt kritušos kokus. Tā nemanot, pārgājiens bija galā un devāmies tālāk - cauri Mētrienai, pāri Aiviekstei un tad gar tās krastu uz Murmastienes pagastu, kurā atrodas unikāla vieta Latvijā - Siksala. Tā ir minerālzemes sala purva vidū, kas saglabājusies kā sena krievu vecticībnieku dzīvesvieta kopš 17 gs. No kādreizējām 20 saimniecībām palicis ļoti maz, apdzīvota ir tikai viena māja. Interesanti, ka elektrība te parādījusies tikai pirms 15 gadiem un piebraucamais ceļš arī uzbūvēts salīdzinoši nesen. Nevilšus rodas pārdomas, kā cilvēki dzīvoja agrāk, kad šeit bija liela apdzīvotība ar spēcīgām saimniecībām, bet nebija ne ceļa, ne elektrības?
Siksalā atrodas labiekārtota atpūtas vieta un 28 metrus augsts skatu tornis. Šeit mēs rīkojām pusdienu pikniku un drosmīgākie stājās pretī lielajam izaicinājumam - pārvarēt sevi, savas bailes un uzkāpt skatu tornī, lai baudītu burvīgo skatu uz purvu un salu tā vidū. Ne katrs to varēja paveikt, kādam pietika drosme tikai pirmajai platformai. Man ļoti liels prieks par to, jo ceru, ka tas dos stimulu kādā citā reizē, kad drosme uzkāpt augstāk būs augusi reizē ar mazo ceļotāju. Vēlāk izrādījās, ka Kristakrūga skatu tornī drosmīgo jau bija vairāk. Siksalas tornī uzkāpa septiņi mazie ceļotāji un trīs pieauguši. Skats un emocijas brīnišķīgas, iesakām to paveikt ikvienam, adrenalīns garantēts. Paldies gidam un šoferītim par atbalstu izaicinošajā kāpienā. Bija jauki mums visiem kopā to paveikt.
Lielā atpūtas pauze Siksalā paskrēja nemanāmi ātri, nemaz negribējās doties prom no tik skaistas, klusas vietas, kur esam tikai mēs – neviens netraucē, pat nav neviena, kas pabrauktu garām. Šādu vietu nav daudz - skaisti un vienreizēji. Dodoties prom, sakārtojām savu atpūtas vietu pēc principa: ko atnesi, to aiznes. Gribam mudināt ikvienu, kurš lasa šīs mūsu ceļojuma piezīmes, rīkoties atbildīgi, atrodoties dabā un atpūtas vietās, ja arī ir atkritumu urnas, neatstāt tur savus atkritumus, jo vējš un dzīvnieki tos iznēsās un vieta kļūs nepievilcīga tiem, kas gribēs tur būt pēc tevis. Saudzē dabu, neatstājot aiz sevis atkritumus!
Braucot prom no Siksalas, bija vēl viens skatu tornis -Tolkāja koka tornis no pamatīgiem koka baļķiem 6,5 m augsts. Protams, ka tajā arī bija jāuzkāpj! Es ļoti priecājos, ka šajā tornī uzkāpa pilnīgi visi - sevi pārvarēja arī paši piesardzīgākie. Hip, hip urrā!
Turpinot ceļu māju virzienā, mūsu pēdējais pieturas punkts bija Kristakrūga 27 metrus augstais skatu tornis purva dienvidu malā. Tā apmeklējums norādīja, ka esam atgriezušies savā Atašienes pagastā un mūsu ekspedīcija tuvojas noslēgumam. Torņa stabilās metāla konstrukcijas rosināja kāpējos drošības sajūtu, tāpēc šo kāpumu pievarēja gandrīz visi.
Noslēguma secinājumi: burvīga ekspedīcija, emocijām bagāts ceļojums tepat netālu, interesants gida stāstījums, daudz uzzināts par purvu un redzēts savām acīm. Pārvarētas bailes un satraukums, kāpjot tik dažādos torņos, gandarījums par paveikto. Labs laiks un burvīga kompānija. Daudz svaiga gaisa un aktīvu kustību, arī nogurums.Tie, kuri uzkāpa visos torņos, pievarēja 24 stāvus /tā ziņo soļu skaitītājs/.
Paldies visiem, kas palīdzēja notikt šīm piedzīvojumam, visiem, kas tajā piedalījās! Paldies par pozitīvajām emocijām, kuru pietiks ilgam laikam. Mūsu pirmais kopīgais piedzīvojums bija lielisks.
Brāļu Skrindu Atašienes vidusskolas 5./6. klašu audzinātāja V.Jaudzema
